Savos slavenajos karagājienos Maķedonijas Aleksandrs ne ar ko neizcēlās no saviem kareivjiem. Karalaukā viņš atzina tikai pašas nepieciešamākās greznumlietas: telti sanāksmēm, ietērpu un ieročus goda parādēm un sudraba traukus.
Un tad uzbruka nelaime: kāda nezināma slimība gluži kā ar izkapti sāk pļaut varenās armijas cīnītājus, un neviens nevarēja saprast, kāpēc tā skar vienīgi ierindas cīnītājus, bet saudzē armijas pavēlniekus. Tikai daudz vēlāk zinātnieki izteica pieņēmumu, ka vainojams bijis ar holeru inficēts ūdens, kuru ierindas leģionāri dzēruši tieši no upes, bet karavadoņi – no sudraba traukiem. Un šim pieņēmumam bija sava pamatota loģika.
To, ka sudrabam piemīt spējas iznīcināt baktērijas, cilvēce zināja jau ļoti sen. Kristiešu rituālos izmantotais ar sudraba krustu kristītais svētais ūdens ilgu laiku nesasmok un nebojājas. V gadsimtā pirms Kristus persiešu ķēniņš Kirs pārgājienos izmantoja dzeramo ūdeni, kas tika glabāts sudraba traukos, – tajos karstajā klimatā tas ilgi saglabāja svaigumu, turklāt persieši zināja, ka sudrabūdens pasargās viņus arī no iespējamām slimībām, pat tādām kā tīfs un holera. Indijā ūdeni attīrīja, iegremdējot tajā nokaitētu sudraba zobenu.
Nākamajā lapā lasi, kāpēc sudrabu meta akās!